fukaeri

Skatos uz tukšu koferi, piešņukstējusi 3 salvetītes par sīkumiem, un saku sev: "beidz pinkšķēt, tu taču brauc uz Āfriku."

"Man bija tāda sajūta, ka tev vajadzētu zināt to, ka pie tevis es esmu mājās, ar tevi man nav bail, un, ja kaut kas noies greizi, tā ir mana vaina, tikai mana vaina."

īstenībā jau tāds baigais ziedu klēpju periods. īsziņas no Pēterburgas, pa vidu vēl franču valodas kursi un pēdējā svētdiena ar saldajiem sešpadsmit. galvenais visu pieturēt cieši, cieši.

Ja man aizbrauks jumtiņš, tu man atvedīsi to atpakaļ. Tagad pieturi manu jumtiņu.

Tādi mazi uzplaiksnījumi (gribas teikt - atraugas) no pagājušā gada augusta, vē.

Kodek - Imants Kalninsh Taking Amphetamine For First Time ir maija dziesmiņa. Maijs man šogad patika vislabāk, bet vēl jau priekšā viss rudens un bla, bla.

(http://kodekvevo4444.tumblr.com/ KODEKam ir arī superīgs tumblr. ļoti narkotiski)

Šausmīgi sāk pietrūkt savi Aicinājuma pudeles brālīši. Rīga smird, bet vispār jau iet kaut kā ļoti labi.

Šodien atbraucu atpakaļ uz galvaspilsētu, reizē arī uz mājām, bet vispār (gandrīz) visur ārpus Rīgas var ļoti kruti uzkačāt pašpietiekamību un pamatvilcienos saprast, ka visas tās stulbās lietas ir sīkumi. Un visas tās nesmukās citu greizsirdības, visas stulbās kļūdiņas un spītīgās patiesības pārvēršana melos - nafig mums to visu, tas tik un tā aizmirstas. Kopumā šovasar tās nosacīti sliktās lietas ļoti labi balansē ar labajām.

(Šitā dziesmiņa ir vislabākais popa-sūdiņš, ko es pēdējās dienas klausos - http://www.youtube.com/watch?v=cCkIYkaLBGs )

Nē, nu, bet ar Rīgu kaut kas tiešām nav labi.

Viņš noģērbās, pavirši palūdza dievu, ielikās šaurajā gultiņā un noraizējies aizmiga.

[0:51:39]: bet ja nopietni, tad tev jāiet pie psihologa :))))
[0:51:39]: bet ja nopietni, tad tev jāiet pie psihologa :))))
[0:51:39]: bet ja nopietni, tad tev jāiet pie psihologa :))))

Gatavojot ēst es palieku iedomīga un man neko vairāk arī nevajag. Tā es sev saku.

ir istabas un stūrīša nav gaišāk iepriekš sieta
mezgliņos, kas atceras tāpat kā arī tu
kā gaismu nepazīsti
tās istabas kas ir joprojām gaiša kad jau
tai dzēsties pelnos visai jāsasien un jāatlaiž no sapņa
un no grēka tālāk rokas mums kurās tāpat kā mezglus -
es viņu pieminu,
kur gaismu ieslēdzu un spilgtāk nepaliek, nē,
tumšāk.
uz oglēm grāmatzīmes
no cilvēkiem glābj kā no tumsas
derēs jebkuras atslēgas..
tikai pieiešu tuvāk sejai, bet tu kliedz cik nav spēka
skatīties cik spilgts viss
uztīrīts un gumzumsaglābts kad visi zibeņi
viena seja batistā ņurd kā sirdi plosošs kaķis
un šausmās acis piepilinātas ar mezgla sveķiem
ievilks beigu paildzinājumu sengaidīto
un malas nav redzams kas
kamējo no kaisles glābt vēl cilvēku cilvēks
tie izlemts tagad
šķirties no istabas
un atiet uz aci no punkta
un redzi pazaudēt visdziļākajā tumsā
izmaisīta
visa gaišā ideja gaišākai kļūt.
nav istabas

Draudziņ, tavas bēdas tikai tevi mēda. i-ū-i, krā, krā, krā.

Man dažus cilvēkus vajadzētu biežāk.

Nelaimīga iemīlēšanās? Jā, tas ir mans trumpis.

Sākumskolā es mammai dzimšanas dienā dāvināju trauku mazgāšanas abonementu. Tas bija reāls abonements, kuram varēja arī iztecēt termiņš.
Tāds viens abonements noteica trauku mazgāšanu vienas nedēļas garumā. Un nedēļu varēja izvēlēties, kuru grib. Viss, protams, beidzās ar to, ka
otrajā mazgāšanas dienā es paziņoju, ka esmu pārgurusi.