fukaeri - 23. Janvāris 2016

Tad, kad es gāju 6. klasē man bija draugs, kurš bija par mani gadu jaunāks un stipri īsāks, un mācījās vienā skolā ar mani. Es viņu šausmīgi mīlēju, un mēs pēc stundām vienmēr gājām pastaigāties pa Esplanādi un pēc tam katrs braucām mājās, lai runātu tālāk visu vakaru skaipā. Pamatskolas disenēs vienmēr dejojām pie Sex on fire un nekad dzīvē tā arī pat nebučojāmies. Bet vienu vakaru tajā pašā skaipā viņš ierunājās, ka es varētu izbalināt blondus matus tā kā viņam, savukārt viņš brūnus - tā kā man. Man šī doma galīgi nelikās pieņemama, jo biju pārliecināta, ka es ar blondiem matiem izskatīšos drausmīgi. Un man tā joprojām liekas. Tāpēc viņaprāt lielisko domu uzreiz noraidīju, uz kuru viņš man atbildēja, ka ja tā, tad viņš grib šķirties. Un tā arī pameta mani. Tas man toreiz likās visbriesmīgākais notikums, kas manā mazajā dzīvītē varēja notikt. Raudāju vairākas nedēļas, nu jau skandinot lauvu karaļu Use Somebody. Un vairākus gadus no blondiem džekiem izvairījos.