| Nopērc [kaperus]. |
[Feb. 10th, 2010|08:08 pm] |
- Un mājās braucot ieej lūdzu veikalā un nopērc kaperus, čau! [klikšķis klausulē un sekojoša divnošu kombinācija, kas mana telefona gadījumā nozīmē sarunas beigas]
Cilvēka atmiņa ir ārkārtīgi interesants mehānisms, ja es par to būtu aizdomājies kādu pus-dekādi agrāk, iespējams, ka Psiholoģija būtu kļuvusi par zinātni, kam veltīt manu mūžu, ja vien es kaut kādā veidā būtu pamanījies pārvarēt lielo nepatiku pret manu stereotipisko uzskatu par to kā par "Gudri_dirst/Izkāst_naudu" veida nodarbošanos un tādejādi - liekamu vienā plauktā ar dažādiem ekonomikas atzariem.
Spēja domāt asociatīvi un meklēt saistību ar kontekstu, šķiet, ir cilvēka atmiņas visvērtīgākā sastāvdaļa. Mūsu prāts, mums pie tā īpaši nepiedomājot, uzbrūk nezināmajam vienlaicīgi no fizikālās, intuitīvās, racionālās un pat lingvistiskās puses, gluži kā ārkārtīgi sarežģīts tīmekļa pārlūks, vienlaikus meklējot visu par visu un cenšoties saprast "kas tas pie joda ir?". Ar nelielu piespiešanos pārvarot savu iekšējo kautrību varu mierīgi teikt, ka allaž esmu mazliet lepojies par savu grūti pamanāmo taču bieži pielietojamo īpašību šādā veidā domāt mazliet ātrāk un precīzāk nekā liela daļa ļaužu, ar ko esmu saskāries. Vietās, kur citu acis raugās sava prāta pasviestajās idejās kā vājprātīga haosa jūklī, es parasti pamanos saskatīt zināmu kārtību. Tamdēļ man žēl, ka man blakus nebija neviena, ar ko salīdzināt tempu, kādā katrs no mums izdomātu, kas ir tie sasodītie kaperi, taču apturēt darba dienas beigu burzmā skrienošos ļaudis ar jautājumu "klau, varbūt jūs gribētu ar man sacensties ātrdomāšanā par kaperiem?" šķita vairāk nekā stulbi un es samierinājos ar liktens piespēlētajiem apstākļiem, ar ciešu apņēmību nomurminādams "Tātad šī būs solo misija!" un censdamies neskatīties visapkārt, lai neredzētu pārsteigtos skatienus gadījumā, ja es to būtu pateicis par skaļu. Iekšējo, sev adresēto pārdomu monologa rezumējumu man nereti sanāk teju vai izkliegt tādā pat skaļumā, kādā es to saku savam prātam, tas man ir sagādājis ne vienu vien neveiklu brīdi.
Man patīk solo misijas. Protams, tajās nav drošā draugu pleca, atbalsta izjūtas, iespējas, ka kāds cits izvilks tevi no mēsliem, kurus tu savāri, vai paziņos tavai ģimenei par taviem nāves patiesajiem apstākļiem, ar spilgtām detaļām aprakstot tavas nāves varonīgo veidu, kas itin daiļi papildinās oficālās miršanas apliecības skopās rindiņas. Nē, solo misiju galvenais bonuss ir iespēja visu paveikt vienam un maz kas var ar to sacensties.
Bieži vien es savai fantāzijai ļauju vaļu krietni vairāk, nekā patiesībā vajadzētu [labi gan, ka domas attēlojošie baltie mākonīši virs personāžu galvām eksistē vien komiksos]. Automātisko vārtiņu virām cauri izejot, manā prātā uzpeldēja ainas no seniem, bērnībā skatītiem vesterniem, kuros visiem bija eļļaini spīdīgas, brūnas sejas, viņus sauca Džeks vai Bils un viņi kāvās kā meitenes, viena no klišejiskākajām ainām sastāvēja no pilsēteles krogā sēdošā slikto puišu bara, kuri ar dzērieniem un kāršu spēli noskalo prieku par aplaupīto banku, līdz, durvju vietā esošajiem vārtiņiem nočīkstot, jautro četrotni aizēno šerifa tumšais, durvīs stāvošais siluets. Šerifa skarbais balss tonis un skopi pateiktā frāze atstāj nepamanītu fonā skaņošo ermoņiku čīgāšanu un pārējo bāra apmeklētāju žiglo izslīdēšanu no telpas, saudzējot savas dzīvības, kamēr bārmenis, paķerdams azotē dārgāko dzērienu pudeles ieslēpjas dibentelpā [labs nosaukums telpai, ja tā padomā], jo ikvienam ir skaidrs, ka sekos asiņaina izrēķināšanās. Rimi trešdienas vakara apmeklētāji gan nevēlējās iekļauties manā fantāzijā un nemuka kur kurais, skaļi bļaudami "tūlīt būs klope", taču tas nemainīja bargo skatienu manā sejā ar kādu es nomēroju sarkanīgi pelēkā tērauda produktu plauktus, nespēdams izšķirties, vai kārtīga iedomāta ložmetēja kārta pa tiem liks kaperiem ar augsti izslietām rokām nākt ārā labprātīgi, vai arī liks man ciest no atbildes uguns.
Virzīties uz priekšu vajadzēja piesardzīgi, kaperi [par kuriem es joprojām nezināju, kas tie tādi ir] ir viltībā un nekrietnībā līdzvērtīgi sātana un Hitlera hibrīdam, es nemaz nebrīnītos ja šobrīd katram no jums aiz muguras stāvētu kāds kapers ar naidā un dusmās uztrītu dunci [atskan šausmu filmu mūzika]. Taču nē, mani naidnieki slēpās un darīja to labi, ikviens mans mēģinājums ieraudzīt viņu nodevīgos pārskrējienus no vienas slēptuves uz otru beidzās neveiksmīgi, ja vien pa veikalu skraidošais sīcis ar saldējumu rokās nebija kapers, par ko es patiešām patiešām ļoti šaubījos, tamdēļ nekas cits neatlika, kā sistemātiski izskatīt neglīto aiļu rindas, kurās izvietotie priekšmeti bija netipiski ļoti rozā.
Ja vien es nezinātu, ka tagad ir apmēram 11. februāris [labi, es pēcāk uzzināju, ka 10., tam nav lielas nozīmes], es nemūžam nebūtu iedomājies, ka visi šie rozā sūdi varētu būt paredzēti kā dāvanas dienā, kuras nosaukums bieži tiek aizstāts ar nepelnīto "mīlestības diena". Mans apstulbums bija tik liels, ka es beidzu savu partizāna cienīgo lavīšanos visapkārt, sastingdams miera stājā ja neskaita skatienu, šķiet, medībās ko tādu sauc par "sēdošu pīli" un kaperi, ja vien būtu to gribējuši, ātri vien tiktu ar mani galā. Bieži vien es patiesi nožēloju savu neapķērību telefona atmiņas karšu iegādē, jo esmu nopircis nepareizas jau veselas 3 reizes, kas man, ar tehniku uz TU esošam džentlmenim ir milzu kauna traips biogrāfijā, taču šobrīd [tāpat kā allaž] es nevaru uzņemt ašos divu megapikseļu momentfoto, kuros iemūžināt savas dienas gaitas. Žēl, jo pretējā gadījumā šīsdienas ieraksts sastāvētu vien no attēliem, kuru saturs apskaidrotu smaidošas plīša rozā sirsniņas ar divām tuklām kājām idiotismu daudz labāk, nekā es to jebkad spēšu ietērpt vārdos. Kāds tiešām kaut ko tādu patiesi dāvina savai iecerētajai? Un cik ļoti nabaga meitenei ir jābūt izmisušai no uzmanības trūkuma, lai prieks par to būt patiess, nevis izlauztos vien vārgs smaids un kluss "paldies!", jo kāds par viņu ir atcerējies?? Es nemēģinu šos pircējus/dāvinātājus/dāvanu saņēmējus norāt vai audzināt, taču savā pasaules skatījumā es to visu ietilpināt nespēju.
Paņēmu rokās mazāka izmēra koši sārtu sirsniņu, kuru rotāja zeltkrāsas burtiem izšūts "ES TEVI MĪLU" un augšgalā piešūta, pakarināšanai paredzēta bantīte; uzraksts uz birkas trijās valodās vēstīja, ka "rotaļlieta ražota Sindzjuanas provincē, Ķīnā". Nometis sirdi es ar vieglu dusmu izteiksmi sejā, kas mijās ar ironisku smaidu, ātrā un ritmiskā solī devos prom.
Kaperus es nenopirku. Par tiem es pilnīgi aizmirsu un joprojām nezinu kas tie tādi ir. |
|
|
