| Čārlijs |
[Nov. 23rd, 2009|12:27 am] |
Mana draudzība ar Čārliju nebija ilga. Taču spilgtais iespaids, ko Čārlijs manā dzīvē atstāja, ir bijis tik grūti izdzēšams, lai pat tagad, kad vairākas nedēļas ir aizritējušas kopš mūsu pēdējās tikšanās, es joprojām šad un tad par viņu iedomājos.
Kad es pirmo reizi čārliju satiku, viņš bija acīmredzami dzīves salauzts vīrs. Mans topošais draugs ar apjukušu un izbiedētu skatienu sēdēja uz betona veidojuma, kas senā pagātnē bija kalpojis par veikala preču pieņemšanas rampu, kādā Maskačkas iekšpagalmā. Lai arī ārā bija visai vēss, šķita ka Čārlijs salu nejuta. Viņš bija acīmredzami rūdīts un sīksts. Par vecumu īsti spriest nemāku, lai gan galvas rota bija pa vidu starp iepelēku un pilnīgi baltu, čārlija skatiens bija možs kā pusaudzim. Visa viņa būtība šķita spara pilna, tikai nekustīga.
Es biju saticis tādus kā viņš jau iepriekš. Parasti parkos vai pie dabas krūts. Lielākoties tie ir savā nodabā apkārt planējoši īpatņi, kuri par tevi neliekas ne zinis un tu arī ne. Sākotnēji šis kungs man arī ar itin neko neiekrita acīs, es viņu teju vai nepamanīju un droši vien nebūtu pamanījis, ja ne viņa dīvainā izturēšanās. Tādi Čārliji, vai ziniet, ir ļoti bailīgi. Tiešām, man nekad nebija izdevies nevienam paiet garām, viņu nesabiedējot, taču šis bija īpaši drosmīgs, sēdēja un viss. Es spēru soli tuvāk un ieklepojos, Čārlijs man uzmeta aizvainotu skatienu. Nez, neko vairāk jau viņam it kā nevajadzēja darīt, kā nekā, viņš te bija pirmais. Es paspēru vēl pāris soļus tuvāk, Čārlijs, acīmredzami nelaimīgs mazliet atkāpās. Jā, atkāpās, taču nebēga kā traks, kas būtu tieši tas, ko es no viņa būtu gaidījis. "Tev kaut kas nav īsti labi, vai ne?", es pajautāju. Klusums un aizvainots skatiens bija Čārlija atbilde. Es spēru vēl vienu soli un mans nerunīgais biedrs, kā aizsargājoties, pacēla rokas, vismaz mēģināja, un man nebūt nebija vajadzīgas fantastiskas zināšanas medicīnā, lai es saskatītu, ka ar viņa kreiso roku kaut kas nav īsti riktīgi, kustību spējas bija tuvas nullei. "Klausies, džekiņ, mēs laikam dosimies pie daktera", es viņam pateicu un atbildi pretī nemaz negaidīju.
Pāris satrauktu minūšu un telefona zvanu vēlāk, es, ar krietnu devu viltības un mazumiņu veiklības biju Čārliju iedabūjis savas mašīnas bagāžniekā. Tiesa, Čārlijs nebija uz kooperāciju tendēts, man nācās viņu ieslodzīt papes kastē. Ar izgrieztiem caurumiem, protams, gaisam. Arī braukt mēģināju ievērojami uzmanīgāk, kā parasti, rūpējoties par sava ievainotā pasažiera labsajūtu. Gaidīju nopūtas un sāpju saucienus no bagāžnieka - nekā. Vien klusums un ventilatora dūkoņa. Iespējams, Čārlijs saprata manu vēlmi palīdzēt un ar tālākām problēmām man neuzmācās.
Ar dakteri Berķi es esmu pazīstams jau ilgi. Viņš ir lāga vīrs ar klusu balsi, bez liekas bravūras un kārtīgs darbarūķis. Vienvārdsakot, man viņš patīk. Un šķita, ka viņam patīk Čārlijs. Tiesa, bieži doks tādus ārstējis nebija, bet teoriju viņš zināja labi, ar pāris profesionālām darbībām viņš secināja, man par lielu atvieglojumu, ka lauzis Čārlijs neko nav. Vien izmežģījis, ko tikpat viegli var iemežģīt atpakaļ. "Izskatās pēc baigā pārgalvja, droši vien tā arī būs sevi satraumējis", noteica ārsts, kamēr Čārlijs man un dakterim stāstīja visu, ko par mums domā, neslēpjot neko. Man aizvien vairāk un vairāk sāka patikt šis nabaga cietējs.
Jā, man un Č. nebija lemts turpināt draudzību. Mēs gluži vienkārši bijam pārāk atšķirīgi. Es viņam piedāvāju pamitināties pie manis kādu laiciņu, ko gan viņš atteicās darīt. Viņa dvēsele bez brīvības nevarot dzīvot, neba nu es būšu tas, kas nupat kā atlabušam sirdzējam to liegs. Es nojautu par Čārlija tieksmi uzturēties ūdeņu tuvumā, tamdēļ pie Juglas ezera mūsu draudzībai pienāca ... nē, ne gals, drīzāk gan pauze. Jo tas, kā pēc sava skrējiena no manas mašīnas bagāžnieka līdz ezeram, Čārlijs uz mani atskatījās, mani nenovēršami noveda pie domas, ka mēs vēl tiksimies. Kaut kad. |
|
|
