| Suns |
[Oct. 26th, 2009|07:49 am] |
"Nez, cik ilgs laiks man vēl atlicis, līdz atmirs kājas?", pie sevis prātoju, saldams ledainajā rīta vējā. Debesis bija tumši nomākušās ar vieglu iluminācijas piesitienu no pilsētas ielu apgaismojuma. Visapkārt varēja dzirdēt tālu, zemu dūkoņu no tuvējās elektrostacijas, lietus pilienu pakšķināšanu un absolūtu putnu dziesmu trūkumu. Ziema nāk, kā nekā.
Ja man būtu bijis kaut cik saprāta manā tukšajā paurī, tad es pirms došanās āra mežonībā četros no rīta būtu uzvilcis kaut ko mugurā. To sakot, es patiešām domāju "kaut ko", jo jebkas būtu labāks par to neeksistējošo drēbju kārtu, kas man bija. Jā, es sāku lēnām pamosties un saprast, ka īstenībā bez saprātīga izskaidrojuma es stāvu ārā pliks. Sajūta visai stulba. Izdvesu klusu nopūtu, kas bija vārdos neizteikta cerība par guļošajiem kaimiņiem, no kuriem neviens nemokās ar bezmiegu 4os no rīta un nesēž pie loga, gaidīdams plikus garāmgājējus. Blakus stāvošais suns [manējais, protams] ar miklu purnu pabikstīja manu kāju, draudzīgi skatījās acīs un paluncināja asti. Pusmiegā sāku atminēties, ka tieši suņa skrāpēšanās pie durvīm, īdēšana un vaidēšana bija iemesls, kamdēļ es vispār pieņēmu neprātīgo lēmumu celties augšā no gultas. Un nē, es nevarēju vienkārši aiztenterēt līdz durvīm un izlaist suni ārā. Viņš ir sabiedriska dvēsele un viens pats ārā nedotos.
Nu jau gandrīz pamodies, paglaudīju suni un vedināju viņu un sevi uz silto, gaiši vilinošo durvju ailes pusi, pie sevis kaut ko neapmierināti ņurdot. Tizla sajūta, jā, tā plikam pa āru blandīties, bet par dzīvniekiem, lūk, ir jārūpējas. |
|
|
