| Gandrīz vasara |
[Jan. 19th, 2006|11:31 am] |
Mmm.. "tā kā vasarā", pie sevis noņurdēju. Īstenībā, es nebiju īsti drošs par to, kā tieši izskatījās vasarā. Debesis bija koši zilas un no mana loga redzamo māju fasādes apspīdēja spoži saules stari. Vienīgi staru krišanas leņķis laikam atšķīrās, visādi citādi, es neredzēju nedz kailos koku zarus, nedz nosarmojušo asfaltu, nedz cilvēkus, kas bija satuntulējušies savos n-tajos apģērba slāņos, lai pasargātu sevi no speldzīgā sala. Prātā sev jau uzbūru ainu, kā tas varētu izskatīties. Iztēlē piesviedu skatam klāt vēl arī lielas sniega kupenas un bērniņus ar ragutiņām. Varbūt vēl kādu belašu pārdevēju, kas lēkā un vicina rokas, lai sasildītos. Pilnīgākai ainai noderētu vēl kāds dzīvnieks, bet vienīgais, kas man nāca prātā bija alnis [kaķīti es nevēlējos likt 25 grādu salā], kas pilsētas ainavā šķita diezgan banāli. Uz fronti soļojošo un dziedošo karavīru vienību es arīdzan neiekļāvu.
Tātad, tās nu bija tās lietas, kuras aiz sava loga es neredzēju [it sevišķi alni], jebšu, es neredzēju ziemu. Protams, man atlika vien piecelties no krēsla un aizdoties tuvāk logam, paskatīties lejup un secināt, ka vectētiņš sals ir ieradies, bet es to nevēlējos. Atlika man vien sev iestāstīt, ka ir vasara, un manā rīcībā šobrīd nebija neviena pierādījuma, ka tā nav. Tiesa, pie sienas istabā karājās kalendārs, kurš vēstīja, ka ir decembris [pagājušā gada] un gaisa temperatūra istabā īsti neatbilda vasarai, bet es ātri likvidēju šos sīkumus, kalendāru noņemot un terminu "ir vasara" nomainot uz "ir vasaras rīts, kad gaiss vēl nav īsti iesilis". Tā! "Saņem, loģika, tu esi relatīva!", apmierināti nopūtos un sakrustoju rokas uz krūtīm, priecājoties par savas izdomas varenību.
-Tā kā atņemt mazam bērnam konfekti, vai ne?
Paskat, vecais labais Džims atkal viesojas.
-Jā, iedomu tēls, apmēram tā.
-Nu, ko lai saka, īsti varonīga rīcība. Malacis, Einār, es no visas sirds ar tevi lepojos!
-Tiešām?
-Nē. |
|
|