Grāmata - January 18th, 2006 [entries|archive|friends|userinfo]
fuckyuu

[ userinfo | sc userinfo ]
[ archive | journal archive ]

January 18th, 2006

[Jan. 18th, 2006|05:48 pm]
Pie taktsmēra 4/4 un tempa 160 stieni minūtē viena takts ilgst tieši pusotru sekundi. Astotdaļnots ilgst 0,2 sekundes, sešpadsmitdaļnots - divreiz mazāk. Plecā jau bija ievilcies kas līdzīgs mazam krampītim, kamēr pirksti ar pēdējiem izmisuma spēkiem centās tik līdzi tumbās skanošajai melodijai. Bezcerīgi.

"Es atļaušos piebilst, ka tev uz īkšķa jau ir uzberzta tulzna."

Es pametu ašu skatu visapkārt, nepaspēdams pat sajust izbrīnu, kas ellē ko tādu varētu teikt? Vecmāmiņa, kura virtuvē cepa pankūkas, vai suns, kurš nav diez ko runīgs?

Īss izbrīna mirklis, pietiekami garš, lai ar acs kaktiņu es pamanītu, ka ārā ir iestājusies tumsa. It kā nav pārlieku vēls, kādas 10 minūtes pirms 6iem, bet jau... Tā. Crap!!

-Es teicu, ka tev ir uzberzta tulzna, uzlīmē taču plāksteri!

-Čau, Džim! Tu nu gan sen nebiji manīts.

Es īstenībā nebiju īsti drošs, ka Džima atkalparādīšanās man nepatīk, viņš nebija mani apciemojis kopš vasaras vidus, ja nemaldos, pēdējo reiz viņš ieradās, kad es upītes krastā baudīju vasarīgo puskrēslu, augusta ziedu smaržu un priecēju ausis ar zemes vēzīšiem, kuriem, kokteiļa papildināšanai, klusītēm piebalsoja ūdens čalošana. Toreiz Džims mani tracināja, dziedot Menueta dziesmiņas, un es solīju viņam izšķaidīt pauri. Tas ir, ja viņš būtu cilvēks, protams.

-Tev manis pietrūka?

Es negribēju, lai viņš zin patiesību, lai arī bišķīt biju sailgojies pēc mūsu sarunām, es viņam nekad to neteiktu.

-Nē! [kādu sekundi apsvēru turpmāko jautājumu, "kādi vēji tevi šurp atpūtuši?" skanēja pārlieku banāli, "kas ir?" - pārlieku rupji, jāsameklē vidusceļš] Ko vēlējies?

-Tu nezini?

-Nē.

-Nejūti?

-Nē.

-Spēlē ģitāriņu, ja? Grūts gabals? [nav melots] Nevari nospēlēt? [tā nav!] Ne sūda nemāki? [klaji meli!!] Nu ja, tā jau ir!

-Un tas mūs noved pie?

-Ej nost, cik tu spēj būt neapķērīgs!! Tev taču vajadzēja mani sveikt atplestām rokām! Es tev atnesu novēlotu Ziemassvētku dāvanu - tavu pesimismu! Tu to verķi nemūžam nenospēlēsi, piekāsīsi Justu, viņš sajuks prātā un tevi nogalinās, labrīt, saulīt!!

-Džim, ej tu [izteiksmīgs žests]..
linkpost comment

navigation
[ viewing | January 18th, 2006 ]
[ go | Previous Day|Next Day ]