| reizēs,kad nav ar ko lidot.. |
[Oct. 23rd, 2006|09:41 am] |
..viņš mazliet pacēla uz augšu mana mētelīša nepārāk vieglās malas,kad devos par pāris pakāpieniem augstāk.. mētelis bija mitrs un nebija viegls.. tā gali sasniedza grīdu.. pie mitruma vainīga bija zeme pēc lietus.. kurai tas pieskārās.. manā atmiņā jau bija pagaisusi sajūta,kad kādam nav vienalga.. kaut vai tik vien lai palīdzētu uzkāpt pa kāpnēm.. bet tad es tiku pastumta.. uzgrūdos kādam krūmam.. atdauziju kāju.. līdz apjēdzu,ka šeit neviena nav.. vai tad šo vietu maz var nosaukt par mežu.. kādēļ pēkšņi atkal parādījās cilvji.. kādēļ viņi bļauj man virsū.. kādēļ viņi ir akli,bet neskatoties uz to stumj mani.. te, aiz manis.. kāds parādījās.. melns.. nepaguvu saskatīt.. varbūt tā bija migla.. bet varbūt tā ir tikai mana kārtējā halucinācija.. vienu mirkli bija redzams kaut kas gaišs.. kas izskatījās pēc atstarojuma.. es tam tuvojos.. tam palielajam kokam, kuram nez kāpēc viens sāns bija nokaltis,bet otrs rotājās visās rudens krāsās.. viņš strauji mani saķēra.. viņa pagarajos matos rotājās ūdens lāses.. redzams,ka atkal saticis lietu.. taču tas ir sīkums.. es sasilu.. tas, kurš pirmīt bija bļāvis.. nokrita.. tas izkliedza rupjus vārdus un lāstus.. viņš neapjēdza ko saka.. taču man tas nerūpēja.. viņš saņēma manu plaukstu un sadotās rokas ieslidināja kabatā..tur atradās kāds ass priekšmets.. savainojos.. sagriezto pirkstu viņš pievilka pie mutes.. kārtējo reizi mūs pārsteidza lietus.. taču tagad mēs devāmies uz priekšu.. nelielais celiņš šķita tik neiestaigāta,pamesta novārtā..to pat bija sākusi klāt zāle.. izgaisa.. taciņa negaidīti izgaisa.. sažņaudza briesmu izjūta.. mēs atradāmies debesīs.. viņš bija mani tur uznesis.. līdz pat šim brīdim.. šādi gadījies bija vien vienreiz.. visu pārējo dzīves daļu..biju aizvadījusi tur lejā.. kādā kaktiņā.. kuram dodoties garām,ikviens pasvieda savu ķieģeli.. asmeni, vai ko citu kas tam piederēja.. daži aizkavējās ilgāk un durstīja ar duncīti.. taču šeit..tieši tā.. šeit bija svaigs gaiss.. šeit nebija pārsaldinātā..reizēm pretīgi saēdošā un elpot nedodošā smaka.. tāda kā uz zemes.. šeit bija tīrs skābeklis.. šeit nebija ierobežotība.. šeit nekrokojās un neplīsa mana kleita.. šeit neizmirka mani mati.. šeit nekas nenospieda.. šeit nebija smagi.. šeit es nebiju vientuļa.. mēs griezāmies dejā.. toties uz zemes.. cilvji viens otram rāva ārā iekšas.. kapāja gabalos un ienīda.. viņu neattīstītās smadzenītes.. viņu neattīstītajās sirdīs mita paranoja.. ļoti spītīga un bez sirdsapziņas.. viņu sirdīs mīt vien mazotnē iestāstītais.. vecāku novecojušās atziņas par glīto un nesmuko.. labo un ļauno.. un puse no tā tāpat pazudusi.. gandrīz aizmirsu.. tur mājo arī nicinājums.. alkas redzēt citu mokas.. jauns puisis,bruņojies ar šauteni, nošauj vecīti gados.. tādēļ,ka viņu reliģiskā piederība nesakrīt.. viņu ādas krāsa nesakrīt.. puisis uzkāpis uz mirušajiem ķermeņiem un ir lepns par sevi, jo tagad viņa dievs dos viņam svētību.. taču nepaiet ilgs laiks,kad viņa sīkā, nenovecojusī galva guļ asins peļķē, jo ir arī citi,kas kāro svētības.. tas aizbaidīja mīlestību.. mīlestība aizbēga uz debesīm.. tā nu mēs atrodamies šeit.. eksistējam.. taču es vēlējos pacelties gaisā, viņam tas bija zināms.. viņš jau kādu laiku to prata.. nu es arī to protu.. asiņu un lietus lāsītes saplūst kopā, un viss izgaist.. nelielās lāsītes noplacina sūnas.. taču tā vēršas uz augšu.. tā ir spēcīga.. eksistē arī daudz kas,kas nevēršas uz augšu.. eksistē arī daudz kas,kas traucē vērsties uz augšu.. tas,kas uzkāpj tev uz galvas un iemin seju purvā.. tas,kas uzskata sevi par augstāk stāvošu.. bet tā nav.. viņu sirds sver daudz vairāk.. tie nespēj pacelties gaisā.. vienmēr tur lejā.. vienmēr prieks.. atrodoties uz mirušo ķermeņiem.. vienmēr smaids par nespēcīgāko apspiešanu.. vienmēr netīras plaukstas..
..taču mēs..ceļamies debesīs.. šādi protam eksistēt mīlestībā.. šādi aizbēg no ieslodzījuma, iekš kura nedrīkst ievilkt skābekli.. plaušas piepildās.. atkal un atkal.. abskurbina šī fantāzija.. taču mana plauksta.. tajā otrā plaukstā..spēcīgajā,klāt dvēselei.. |
| |
