Tu vienmēr zināji, ka es būšu. Starp šo balto un ēnu norasoto sienu. Varbūt šī robeža nav nemaz tik trausla, lai spoguļa lauskās neredzētu vairs vakardienas trauksmi.
un jau atkal slapjš sniegs sejā sitas. smaids sasalt un vējš to aiznest tālāk pār ielas bruģi, krustojumu, steidzīgajiem, kas pat nepamana savu laiku. jau atkal slapjdarņķis man stāstīt sāk, ka gadalaiks tas piektais ir.
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
