Tu vienmēr zināji, ka es būšu. Starp šo balto un ēnu norasoto sienu. Varbūt šī robeža nav nemaz tik trausla, lai spoguļa lauskās neredzētu vairs vakardienas trauksmi.
Ja vārds Tavs būtu pavasara lietus, vai gaidītu es to atnākam ar tādu pat prieku, kā pirmo pavasara ziedu smaržu, kas caur sniega kupenu kūstošām urgām izlaužas ar mīlestības spēku.