Tu vienmēr zināji, ka es būšu. Starp šo balto un ēnu norasoto sienu. Varbūt šī robeža nav nemaz tik trausla, lai spoguļa lauskās neredzētu vairs vakardienas trauksmi.
šodien es esmu lietus pludināta vēja krāsa debesīs, kas pumpuru plaukstošām lūpām pieskarties alkst. šodien es aizveru acis tam, ko nepazīt vēlos, lai saduļķotās peļķēs tik vien kā burtnīcas lapas salocītais kuģītis savu horizontu atrast spēj.
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
