|
sētnieka iereibušais stāvs uz slotas atbalstījies imitē rīta iestāšanos savā izlijušas kefīra pakas skatienā. jau atkal kāpņu telpas neaizslēgtās durvis lūkojas pēc laimi meklējošiem, sagumušiem stāviem ar sārtām nāsīm un vēnām caurumotām. un tik logā iespiedies neuzplaucis rozes pumpurs saules stariem lūdz liedošanu par nepacietību un vēlmēm, kurām nav pienācis vēl atļautais laiks. kā šajās izklatušās sniega lāmās es atrast varu Tavus siltos pirkstu galus, kā šodien Tevi sauc, cik sods ir liels, par apstāšanos ieelpā liegtā. ģertrūdes baznīcas aplis, lūgums mēms, jau atkal kāds netic saviem soļiem sniegā gurkstošā, mosties... mosties ir jauns rīts.
es šodien Tavs pilnmēness esmu. |
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
