Tu vienmēr zināji, ka es būšu. Starp šo balto un ēnu norasoto sienu. Varbūt šī robeža nav nemaz tik trausla, lai spoguļa lauskās neredzētu vairs vakardienas trauksmi.
esi lietus lāse uz lūpām manām, vai labāk sniegs pavasara jūtu jūklī, esi nepieradināts mirklis, ko zibspuldzes zibsnis notvert bezcerīgi alkst, esi... es Tavas apsūbējušās važas
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}