Tu vienmēr zināji, ka es būšu. Starp šo balto un ēnu norasoto sienu. Varbūt šī robeža nav nemaz tik trausla, lai spoguļa lauskās neredzētu vairs vakardienas trauksmi.
doties vējā aizsietām acīm, tik uzticoties vārdam ko Tu teic. caur tukšumu un sasalušu svelmi, caur laiku, kas pazaudētas atslēgas galā mīt. sniedz vārdu man pirms kurls es kļuvis esmu.
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
