Tu vienmēr zināji, ka es būšu. Starp šo balto un ēnu norasoto sienu. Varbūt šī robeža nav nemaz tik trausla, lai spoguļa lauskās neredzētu vairs vakardienas trauksmi.
zaļās olīves piparu sirdī klausās un tullamora balsī vēbera spoks pār plecu smej, nāc aizmirsti vārdu manu, es Tavējo gadsimtu pergamentā iededzinājis esmu
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}