es zinu, zinu ka šis nav laiks, kad spēlēties ar lietus lāsēm, es jūtu, kā izšķiets ciparnīcā tiek paļāvības mirklis īss, un atkal jau korāļu treļļi savu orandžistu maršu sāk.
es iegraušos ar pirkstiem domām grafīta salauztajā stāvā, vēl cerot, ka nav zudis tas, ko izjūti pirms saki
būs jau labi.
atbilde, lai cik tas skaudri liktos,
ir gan.
laikam jau par maz tik reizi gadā cerēt uz sajūtu restaurāciju pirmatnējā spozmē. vai labošos? diezin vai, prioritātes pārkārtot par labu sev ir grūtāk nekā tās atdot.
p.s. humm, ja zīmējumu pārveido par negatīvu, tas kļūst par fotogrāfiju?
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}