Tu vienmēr zināji, ka es būšu. Starp šo balto un ēnu norasoto sienu. Varbūt šī robeža nav nemaz tik trausla, lai spoguļa lauskās neredzētu vairs vakardienas trauksmi.
kas ir šis glāsts, pār plecu Tavu kas liegi slīd. Vai gaisma laternas stābā, kas trīsuļo kā neprātīga sirds, bet varbūt ēna, ko salauzt sasalušam smaidam nav lemts.
jau atkal nakts, es esmu Tavs bērns, Tu mana Tumsa
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}