Tu vienmēr zināji, ka es būšu. Starp šo balto un ēnu norasoto sienu. Varbūt šī robeža nav nemaz tik trausla, lai spoguļa lauskās neredzētu vairs vakardienas trauksmi.
... pieskarties plecam, zodam glāstu pārnesot vaigā un tad gar auss maliņu pirkstiem matos zūdot, pievilkt tuvāk lūpas nedaudz miklās, lai iezīstos tajās ar nebijušām slāpēm, kā vēloties izvilkt pēdējās saprāta dvesmas. sajust krūšu tvirdo spēku, kas te pieglaušas, te projām grūž, kā apmātībā meklēt vārdus kurus patiesībā brīdī šajā nevajag ...