neliec laikam aizmirst pieskāriena Tava
starp lietus lāsēm kailām, debesīs izkaisu šos vārdus, kas kā pavasara ziedi uzplaukst pirmos saules staros.
Tu nedzirdi ne zilbes, jo klusums Tu, kas pazudis ir ēnā.
Tu neredzi šo lietu, tik izkaltis Tavs smaids, kā oāze bez veldzējošām rokām.
vairs tuksnesis tik ir Tavs stāsts.
