Tu vienmēr zināji, ka es būšu. Starp šo balto un ēnu norasoto sienu. Varbūt šī robeža nav nemaz tik trausla, lai spoguļa lauskās neredzētu vairs vakardienas trauksmi.
šonakt debesis ir tukšas, tik vien kā bruģa saruna ar vientuļu gājēju soļiem atbalsojas aklajās vārtu rūmēs. vēl jūti kā dejā savā lietus alkaini tver plecus un ierakstīts tiek delnās tavās lietus lāšu lūgums pieskāriena nenoliegt.