Tu vienmēr zināji, ka es būšu. Starp šo balto un ēnu norasoto sienu. Varbūt šī robeža nav nemaz tik trausla, lai spoguļa lauskās neredzētu vairs vakardienas trauksmi.
kad lietus logā sitas, es atveru atmiņu lādes, lai lāšu pieskārienā baltā sēnalas izskalotos nebūtībā tālā. joprojām lietus lāses krīt un nezinu es ceļa caur šiem mūžameža brikšņiem, joprojām apmaldījies esmu es savos nepieradinātos sapņos.