Tu vienmēr zināji, ka es būšu. Starp šo balto un ēnu norasoto sienu. Varbūt šī robeža nav nemaz tik trausla, lai spoguļa lauskās neredzētu vairs vakardienas trauksmi.
kāds cīrulis reiz nolaidās uz loga mana un lūdza debesis atvērt, kur izkaisīto sapņu mākoņos tas vēlētos pīt savas dienas nākamās rīta dziesmu. kā apmulsis lūkojos stikla atspulgā savā, nepazīstot vairs kā rozes dārzā manā zied.