| 3. Februāris 2005 |
otrais stāsts Latviešu stāstos.
jā, jā tieši tāda bija sajūta pēc šī stāsta noskatīšanās. pat vienu mirkli apsvēru iespēju iziet no zāles, bet izlēmu par labu - aizvērt acis un pagriezties prom no tā mirguļojošā ekrāna ar horora ainām.
zālē klusums, ko mirkli vēlāk pāršķeļ reti applausi, šoks ir pārāk liels, lai to sauktu par baudījumu, nedaudz sāk sāpēt galva.
paldies vismaz par trešo stāstu, kas kaut nedaudz, bet novirza domas no iepriekš redzētā. puiši izjusti un azartīgi. ļis da zajec i novogodnjaja jolka, bet vislabākā protams epizode par krievu drāmas apmeklējumu. cool.
keiša alsviķu piusis pirmajā stāstā? ok, aktieris labs, bet puisim tiešām nebija ko stāstīt un pat to viņš jau brīdināja pašā sākumā. kas gan var sagriezt latvieša dzīves ritumu alsviķos? šoseja un meiteņu pāraudzināšanas nams? nepietiek. varbuut pēc gadiem pieciem, kad būsi atgriezies no irākas. |
heis, tas tiešām ir labs psākums - viegli un kompakti, varbūt pat stilīgi, cik nu tāds meža sakārnis, kā es saprot no stilīguma.
mūzika ...mmm (franciskie texti man jau tīk), režija ...mmm (džilindžers), laikmeta ikonas ...mmm (sākot no eminema beidzot ar kāzu un bēru orķestri), vārdu spēles ..mmm, rēzija ...mmm
vienvārdsakot - rekumendēju, atšķirībā no otrā stāsta latviešos ;) |
|
|
| Top of Page |
Powered by Sviesta Ciba |