tas rūgtums mans un sasistais stikls, tas laiks, ko fotogrāfijās nodzetējušās asaras lāses izkausēt steidz. vēl pēdas Tavas izkusušā sniegā un medus pazaudētā smarža, aizlauzts lūgums pirms sārtie Ziemsvētku kaktusa ziedi klusējot vīst.
jau atkal neuzspēju roku Tavu vēlreiz spiest, smaidā grumbu izrievotā asins savas un mieru just.
kā apmaldījies tumsā skatos, šai sajūtā starp asarām un vēlmi stiprākam būt. |