Tu vienmēr zināji, ka es būšu. Starp šo balto un ēnu norasoto sienu. Varbūt šī robeža nav nemaz tik trausla, lai spoguļa lauskās neredzētu vairs vakardienas trauksmi.
ir dienas, kad kastaņi zied, pat, ja dzērvju kāši pēdējie jau sen prom, ir dienas, kad rozēs smarža dzimst un delnās atvērtās Tavās glāsta siltums kritošām zvaigznēm atgriezties debesīs liek.