Tu vienmēr zināji, ka es būšu. Starp šo balto un ēnu norasoto sienu. Varbūt šī robeža nav nemaz tik trausla, lai spoguļa lauskās neredzētu vairs vakardienas trauksmi.
aizmirst pieskārienu spēli, kas notrīsēt liek mēness sirpim bālam. šī nakts kā dzīvības sula rūgtā uz lūpām Tavām klusējot dziest, lai piedzimtu ik reizi, kad kastaņi otreiz ziedēt steidz.