Tu vienmēr zināji, ka es būšu. Starp šo balto un ēnu norasoto sienu. Varbūt šī robeža nav nemaz tik trausla, lai spoguļa lauskās neredzētu vairs vakardienas trauksmi.
jau atkal bruģis mans tik kails un bezspēcīgs savus plecus lietus šaltām pretim griež. tas auksts un kluss, tik lapas nokritušās sētnieka slotas triektas uz tērbatas ielu kā sacenšoties skrien. es koku pirkstos drebošos nosalušus saules starus karinu.