Tu vienmēr zināji, ka es būšu. Starp šo balto un ēnu norasoto sienu. Varbūt šī robeža nav nemaz tik trausla, lai spoguļa lauskās neredzētu vairs vakardienas trauksmi.
Tu jautāji, vai atceros es vārdu Tavu, tos pieskārienus, kas gaismas vietā tumsu šķeļ. Tu jautāji, vai aizputināts ceļš un rozes ledus ziedu dārzā novīst, savas smaržas nezinot. es Tavu sniegā bristo pēdu sargs. tās atkal un atkal izkusušas aiztek pavasara strautā dzidrā.