vai dzirdējis esi, kā burbuļo strauts ziemas sala izlauzies, tie vārdi Tavi, kas pār lūpām slīd un uzziedēt liek man kā pavasara agram ziedam, kas esi Tu, kad saule riet un mēness baltā takā zvaigznes pa vienai vien pie Tevis iet, varbuut Tu uguns logā pāri lietus pielijušu vārpu pļavai, varbūt Tu sapnis nolaidies uz zemes, spārnu baltu ieaijāts, vai dzirdējis esi, kā kastanju lapas zeltēt sāk...
kad sauleslēkta atplaucēts rīts, ir mazāk vērts kā to acu smaids, kas līdz ar Tevi mostas. |