Tu vienmēr zināji, ka es būšu. Starp šo balto un ēnu norasoto sienu. Varbūt šī robeža nav nemaz tik trausla, lai spoguļa lauskās neredzētu vairs vakardienas trauksmi.
kā aizšauts zvērs pār grāvjiem lēcot un uz koku zariem skrambas plēšot, cauri dienai bez apstājas un miņas. kas ir laiks, ja tā nekad nepietiek, kurā plauktā lielveikalu paaudze, lai to meklē. mans svītrkods sākas ar divi.