Tu vienmēr zināji, ka es būšu. Starp šo balto un ēnu norasoto sienu. Varbūt šī robeža nav nemaz tik trausla, lai spoguļa lauskās neredzētu vairs vakardienas trauksmi.
kā zibens zīmēts kaisles vārds, neremdināms un nedaudz mulstošs tas nāks. pār ūdens klāju austošās saules staros caur varavīksnes ziedu dārzu un vārdiem, kas nekurienē skan. un notrīs rudzu puķes zieds, kad no vārpu piebriedušām lūpām pār to nokrīt miglas pieskārienu rīts.