Tu vienmēr zināji, ka es būšu. Starp šo balto un ēnu norasoto sienu. Varbūt šī robeža nav nemaz tik trausla, lai spoguļa lauskās neredzētu vairs vakardienas trauksmi.
tai dienā uzziedēja pienenes pirmās, gaiss bija vēl nedaudz smags, tik jaušams tajā jau lūgums piepildīts. tai dienā pasaule visa pēkšņi kļuva dzeltena. un horizonts skatienam zuda tik taureņu trauslie spārni sīkos vilnīšos pār bezgalību slīd. es iemērcu tējas krūzē savu otu un zīmēju ceļu caur pieneņu pļavu.