Tu vienmēr zināji, ka es būšu. Starp šo balto un ēnu norasoto sienu. Varbūt šī robeža nav nemaz tik trausla, lai spoguļa lauskās neredzētu vairs vakardienas trauksmi.
trīs vīna glāzes man uz galda stāv, viena kā asins lāsēm klāta kaislē lūkojas un baudas alkst, otra atturīgi balta, bet, kad lūpas tajā kaist, zūd apdoma un pēdējais robežstabu malds. trešā pusidzertā smaidā izlijusi tik vīnam saprotamā rakstā, tās slāpes manas neremdināmā lāstā.