Tu vienmēr zināji, ka es būšu. Starp šo balto un ēnu norasoto sienu. Varbūt šī robeža nav nemaz tik trausla, lai spoguļa lauskās neredzētu vairs vakardienas trauksmi.
pieskārieni, kā smilšu pulksteņa lāsts, tos reibinoši baudi un izmisumā kliedz, kā aiztek katrs uz neatgriešanos ūdeni iesūc izslāpusi zeme, glāstus Tavs izslāpušais vaigs stundas, minūtes vai dienas tās, tik par īsu mirkli gadi liekas smilšu pulkstenī, kas bērti