uz galda vāzē ceriņu zars un aromāts, kas gleznās pie sienām ēnām notrīsēt liek. puspabeigta vēstule un zīmulis grafītam nolauztu galu. tur domas rindās liktas, balts un melns, kas ārā dzēsts, kas no jauna atkal teikts.
Tu saki, kas vairs lasīt prot, kam vārdi šie, kas dažkārt pārāk kvēli zied, kam aizgūtnēm vēl elpu tvert, ja salnas slāpju asnus vāros pļauj. varbūt tā spītība vai lāsts, tik zīmulis vien zin, ka rakstītam reiz atradīsīsies adresāts kāds.
kastaņziedu lietus līst. |