Tu vienmēr zināji, ka es būšu. Starp šo balto un ēnu norasoto sienu. Varbūt šī robeža nav nemaz tik trausla, lai spoguļa lauskās neredzētu vairs vakardienas trauksmi.
kā neparasta gaidās sastingušās lietus lāmās spoguļojas kalsnie koku zari, to plašos plecos pirmie saules zaķi savas ķepas ziemas ēnās notirpušās izstaipa un masēt sāk ... jūti smaržu, kas šo rītu savādāku vērš