šonakt sapņoju. iespējams, ka arī citas naktis sapņi ielaužas manā naktī, bet šoreiz vismaz atceros daļu tā.
viņš bija tāds mazs un nevarīgs, vēl nerunāja tikai skatījās ar cerību un tādu kā pārliecību drošības sajūtu reizē. vasara. pārdaugavas pusē vanšu tiltam kaut kur bija pazudušas gājēju celiņa apmales un mazs ķipars klunkurējot taisnā gaitā pārvēlās pār tilta malu. jocīgi, bet arī sapnī mirkli bija jāpārvar nedrošības sajūta, pirms dzeltenīgi dzidrais (nez vai patiesībā daugavas ūdens ir tik dzidrs) ūdens sakļāvās virs galvas.... un tur viņš bija - dziļi iestidzis smiltīs, bet acīm kurās nebija ne miņas izmisuma vai cīņas. |