Tu vienmēr zināji, ka es būšu. Starp šo balto un ēnu norasoto sienu. Varbūt šī robeža nav nemaz tik trausla, lai spoguļa lauskās neredzētu vairs vakardienas trauksmi.
esi mans ledus zieds logā, kad saule debesīs dzidrās sārtot sāk. esi pieskāriens nosalušiem pirkstiem, kad nakts kritušās zvaigznes Tev sniegā lasītas pretim sniedzu.