Tu vienmēr zināji, ka es būšu. Starp šo balto un ēnu norasoto sienu. Varbūt šī robeža nav nemaz tik trausla, lai spoguļa lauskās neredzētu vairs vakardienas trauksmi.
lai kupenās Tev zvaigznes vēlējumus dotos surdraba rakstiem raksta, lai kūstot sniegam tie par čalojošiem strautiem kļūtu un ausis sildītu ar dziesmu savu, lai iesūkušies zemē veldzējumu tūkstoš ziediem dotu, kas soļos Tavos plauktu. lai vēlējumi šajā gadā dotie ir pavasaris Tavam rītdienas saules lēktam.
