Tu vienmēr zināji, ka es būšu. Starp šo balto un ēnu norasoto sienu. Varbūt šī robeža nav nemaz tik trausla, lai spoguļa lauskās neredzētu vairs vakardienas trauksmi.
šorīt ledus ziedu dārzāa sagriezu es pirkstus, kautkur starp rozēm, ceriņiem un baltām tauriņu fejām, ērkšķi asiņu pilienos snauž. pie loga Tu nāc ar kūpošu kafijas krūzi un acīs vēl pēdējais sapnis nobiegumu savu stedz, es nezinu varbūt vēl tajā maza daļiņa manis, varbuut tik logā jau saulēkta sarkanā blāzma ērkšķus kausēt sāk