sasalis bruģis. pār pilsētu šo mūžam dzīvo miglas lāšu sega slīd, pieskārienā savā aizmigušu auto aklos stiklus ledus čaulā slēdzot. miers, nedaudz vaigos tas kož. dzeltenmirgojošo ielu tīklā asins plūsma norimusi, tik baltrūtotie taksometri izmisīgi nes dzīvības elpu aizmigušo ēnu dārzā. vai vērts? kreisais pagrieziens, bez steigas un aizraušanās liekas, kas dienā dažbrīd uzvarētājas smaidā pār Tevi valdīt sāk. šeit nav nekā no tā, ko vienmēr uzskati par savu, tik miers un bruģa sasalušais sāns.
palīdzības ātrās ugunis skatlogos mirdz, lai pazustu aiz stūra kā tāds nepieradināts rēgs. taksometru un ēnu pilsēta klusi dziest. |