nu re atkal nekā, bet tik daudzsološi viss sākās...
pilnmēness, dzidras debesis un drēgnums, kas caur kauliem kož, uzrušinu nobirušās lapu kaudzes, kas savā nodabā turpina gruzdēt vēl jau visu dienu. kailie ozolu zari sniedzas pāc debesu veldzes, bet nekā tik nosirmot sāk to vecās saknes un velēnas zaļais skausts.
atkal aptumsums paliek bez manis, piemetu kamīnā pāris pagales, lai sprakšķi aiznes debesīs lūgumu uz biss, varbūt citreiz? atgriežos pie iesāktā darbiņa, laiks šonakt nav mans sabiedrotais |