Tu vienmēr zināji, ka es būšu. Starp šo balto un ēnu norasoto sienu. Varbūt šī robeža nav nemaz tik trausla, lai spoguļa lauskās neredzētu vairs vakardienas trauksmi.
atver durvis šīs, kas no nekuriens ved, uz pasauli ko radījuši divi vien. lai pagātnes slieksnis sārta šķērskokā sists, kur sadeg valgi, pie zemes Tevi kas tur. kā rīta saules stari loga rūts ledus dārzā krāsas šai pasaulē vēl bāli neskartā plūst un varavīksnē Tavs pieskāriens tās steidz jaukt.
auksts. šodien es esmu Tavs vējš, no lūpām notraukts skūpsts.