Tu vienmēr zināji, ka es būšu. Starp šo balto un ēnu norasoto sienu. Varbūt šī robeža nav nemaz tik trausla, lai spoguļa lauskās neredzētu vairs vakardienas trauksmi.
vai definīcija ir izdomāta dienai, ko drīkst par drūmu saukt, vai likuma spēks ir lāstam, kas pie zemes nogurušus smaidus triec. uz skatloga noputējušā vaiga zīmēju trīs tikko plaukušu ziedu kausus, lai rudens lietus šalkas tos nakts tumsā projām nes, caur soļiem steidzīgiem, pie tiem kam vienmēr gaismas trūkst.