reiz liela meža vidū dzīvoja maza maza meitenīte ar lielām brūnām acīm un īsu cakainu kleitiņu. viņas dzidro smieklu skaņās uzziedēja pirmās pavasara puķes un ciruļu treļi kļuva tik saulaini, ka pat rudens vējos neviens nespēja tos aizmirst.
reiz kādā agrā rītā viņa pamodās ar dīvainu sajūtu, it kā pasaulē vairs neviena nebūtu. viņa tik ļoti baidījās atvērt acis un ieraudzīt šīs sajūtas piepildījumu - nocirstos kokus, sadegušo zāli un bezgalīgo horizontu līdz kuram nebūtu nevienas pašas domas. bailes bija tik stipras, ka vinja pat vēlreiz aizmiga un redzēja sapni par bruņinieku, kas tērpies melnās bruņās jāj pa sarkanu tuksnesi un tā pīķa galā plīvo tukšums. viņai bija auksti, tik auksti ka logi iesprēgāja un pārklājās ar ledus ziediem, sīkām lāstekām. varbūt to nemaz nevarēja saukt par sapni, bet tas lika viņai, lai kaut kā aizbēgtu no šī smilšu un sausuma pārņemtās bezgalības, atvērt acis ....
...un pasaule izrādijās krāsu pārpildīta, logam savu vaigu pieglaudusī saule tik mīļi smaidīja un visapkārt smaržu pārņemti dejoja ziedi ....mazās meitenītes sirds atbrīvojās sastinguma un ieguva sev jaunas dzīves vārdu, vārdu, ko tā nesa jaunā varaviiksnes dienā.
varbuut katrā melnā sapnī ir kāds, kas iznes tam cauri gaismas šķipsniņu? varbūt tas esi Tu pats. |