Tu vienmēr zināji, ka es būšu. Starp šo balto un ēnu norasoto sienu. Varbūt šī robeža nav nemaz tik trausla, lai spoguļa lauskās neredzētu vairs vakardienas trauksmi.
Tu ienāci caur caur vārtiem šiem ar rudenīgās saules izspūrušiem matiem. Caur ugunskuru dūmiem, kur nokaltušu sapņu driskas gaist, Tu ienāci ar atvasaras silto smaidu. Un pamira gaiss, kā sirds satraukuma gaidās, lai iedunētos ar spēku jaunu promejošo gārņu klaigās.
Bāc, kā tīk šis rudenīgais laiks, kad noticēt vēl drīkst tam, kas pat solīts iepriekš nav
Tu ienāci caur caur vārtiem šiem ar rudenīgās saules izspūrušiem matiem. Caur ugunskuru dūmiem, kur nokaltušu sapņu driskas gaist, Tu ienāci ar atvasaras silto smaidu. Un pamira gaiss, kā sirds