Tu vienmēr zināji, ka es būšu. Starp šo balto un ēnu norasoto sienu. Varbūt šī robeža nav nemaz tik trausla, lai spoguļa lauskās neredzētu vairs vakardienas trauksmi.
kad klusums iestājas aiz stikla saplaisājušā vaiga un saulē izkusis asfalta smārds atpakaļ velk soļu Tavu čukstus, sava smaida veldzējošo šalti izleju pār Tavām krūtīm. jūti kā dzīvības vēsā elpa atgriežas ar uzplaukuša rozes pumpura smaržā.