|
pret logu sitas ēnas ar naktstauriņa pārliecību tiešo, ik reizi notrīs sirds, kā gaidot atveramies durvis, lai sadzirdētu čību vieglus švīkstus. bet palikušas tikai ēnas no tā, kas otas galā triepts un ozols sauli tverošiem zariem, kā lūdzot naktī, debesis jauc. kā zināt kura ēna Tava, lai atvētu Tev logā spraugu un siltumā, kas šajā pusē stikla bezkaislībai aukstai, dāvātu vēl atmiņu malku no dziļā klusuma trauka. |