Tu vienmēr zināji, ka es būšu. Starp šo balto un ēnu norasoto sienu. Varbūt šī robeža nav nemaz tik trausla, lai spoguļa lauskās neredzētu vairs vakardienas trauksmi.
starp vēja brāzmām un kaiju tukšjaiem kliedzieniem krasts horizontā slīd, kā neticība, kas izlikusi no vīna glāzes saplēstām lauskām. tu izplēt rokas, kā vēlmē pasauli tvert, tik pretim saules rietošās stari caur mākoņu skrandu drānām čukst lūgumu klusu līdzi nākt.
uz snaudā slīgstošā klāja basām kājām vientuļi skūpsti klīst.