ik stundu ko dzīvojam šai pasaulē, lai izgaršot Tu spētu kā avota ūdens veldzi tuksneša oāzes vakars vēls,
un cerības ko izteikt dažkārt baidies, lai uzplaukst saules lēkta ziedu smaržā,
smaidi, kas šodien Tevi skauj, lai sildīt spēj, kad klusums neaicināts nāk,
skrien līdzi vētrai, kura prātu jauc un nesauc glābiņa nesasniegtā krasta aukās, tāpat neviens to nespēs lauzt, tā Tava pārliecība rūdītā
ņem saules lāses šīs un dzīvību lej sirdspukstos gaistošos. ik rītu |